KARATE VĒSTURE

Karatē ir radies Okinavā, Rjūkjū salās. Precīzs karatē rašanās laiks nav zināms, taču viens no faktoriem, kas veicināja tā attīstību, bija 1477. gadā Rjūkjū karalistes valdnieka Šo Šina aizliegums izmantot ieročus. 1609. gadā Šimadzu klans no Japānas iebruka Okinavā. Viņi ne tikai aizliedza izmantot ieročus, bet arī nodarboties ar cīņas mākslām, tai skaitā ar karatē. Tomēr pilnīgā slepenībā joprojām notika apmācības ģimenes lokā. Lai pilnveidotos, daži meistari slepus devās uz Ķīnu apgūt turienes cīņas mākslas.

1875. gadā Šimadzu klana okupācija beidzās un Okinava kļuva par daļu no Japānas. Meidzi restaurācijas laikā daudzi Okinavas jaunieši tika mobilizēti Japānas bruņotajos spēkos, un medicīnisko apskašu laikā ārsti bija pārsteigti par šo jauniešu labo fizisko stāvokli. 1901. gadā Okinavas pedagoģiskajā augstskolā pirmo reiz notika apmācības karatē.

Pēc tam tas sāka izplatīties arī pārējā Japānas teritorijā. 1922. gadā Japānas izglītības ministrs uzaicināja skolotāju Gičinu Funakoši no Okinavas ierasties Tokijā, lai parādītu karatē demonstrējumus. Pēc Otrā pasaules kara karatē kļuva populārs arī ārpus Japānas.

ŠOTOKAN

Uzturoties Tokijā, Funakoši vadīja nodarbības dažādās zāles ko piedāvāja viņa daudzie draugi un atbalstītāji. 1923. gadā Tokiju pārsteidza zemestrīce. galvaspilsēta tika pilnībā iznīcināta. Tas sarežģīja situāciju, jo Funakoši bija nabadzīgs un nevarēja atļauties izveidot savu zāli. Karate atbalstītāju komiteja savāca nepieciešamos līdzekļus karate zāles ierīkošanai, un 1936. gada pavasarī Funakoši ar lepnumu vēra jaunā Dojo durvis. Tā bija pirmā zāle, kas bija uzbūvēta karate vajadzībām. Jaunās zāles nosaukums “Šoto-kan” veidojās no vārdiem “Šoto” un “kan”. Vārdu ”Šoto” Funakoši jaunībā bija izvēlējies sev kā literāru pseidonīmu. Savukārt vārds “kan” nozīmē “zāle”. Patlaban vārds Šoto-kan, ir kļuvis par apzīmējumu karate virzienam vai skolai, ko izveidoja Funakoši.

KATA

Karatē būtība ir kata, kas apvieno visas karatē tehnikas, kuras ir radījuši karatē meistari, lai mēs varētu mācīties un izmantot gadsimtiem krāto kaujas mākslas pieredzi un zināšanas. Katas satur visus vajadzīgos ķermeņa trenēšanas elementus un, tas ir ideāls sevis pilnveidošanas veids. Kata ietver ne tikai tehniku, bet arī filozofiju. Uzvarēt iedomātu pretinieku katā nozīmē uzvarēt sevi, iemācoties uzvarēt sevi, mēs norūdām garu. Katā vienmēr svarīgi koncentrēties un uzturēt savu iekšējo spēku līdz pēdējai kustībai, saglabāt skaidru prātu, izturību un mieru.

BALVU KARATE KLUBA VĒSTURE

Klubs tika dibināts 1996. gada 10. oktobrī ar Latvijas Tradicionālās karate federācijas pirmā prezidenta Jāņa Reimandova palīdzību. Kluba pirmā prezidente bija Inta Papina (Ozola).  Treniņus vadīja arī Jana Keisele, Intars Ozols, Sentis Gorbāns, no 1998. gada arī Guntars Gibala. Klubs strauji ieguva popularitāti Balvu rajonā, ap to laiku regulāri trenējās vairāk kā 100 karatisti. 2000. gadā par kluba prezidentu ievēl Māri Kozlovski.  2000. gadā tika izveidota Kubulu grupa, ko vadīja Baiba Kozlovska un Jānis Kozlovskis. 2001. gadā tika izveidota Medņevas un Rekavas grupa, ko trenēja Oļegs Sokirka un Raitis Kozlovskis. Ap 2002. gadu tika izveidota grupa Rugājos. No 2004. gada klubu vadīja Jānis Kozlovskis. No 2005. – 2011. gadam klubu vadīja Viesturs Kozlovskis. 2011.gadā nodibināta biedrība “Balvu karate klubs”. No 2011. gada un līdz šim brīdim Balvu karate klubu vada Jānis Kozlovskis. Trenerim asistē Mārtiņš Logins un Guna Apša.

2002. gadā kluba treneri Guntars Gibala un Jānis Kozlovskis piedalījās Tradicionālā karate Eiropas čempionātā Tradicionālā karate Maskavā, kur abi izcīnīja 8. vietu savā vecuma grupā – Jānis disciplīnā kata, Guntars disciplīnā kumite.
2009. gadā Jānis Kozlovskis kopā ar Kuldīgas karate kluba treneri Juri Ullas piedalījās Lielbritānijas Tradicionālās karate federācijas atklātajā čempionātā, kur ieguva 1. vietu komandu kumite un 3. vietu komandu kata.
2011. gadā Jānis Kozlovskis kopā ar Kuldīgas karate kluba sportistiem Guntaru Pirtnieku un Mārci Pirtnieku piedalījās Lielbritānijas Tradicionālās karate federācijas atklātajā čempionātā, kur ieguva 1. vietu komandu kumite un 1. vietu komandu kata.

.

Melnās jostas ieguvuši:
1999. gadā Jānis Kozlovskis, Baiba Kozlovska, Guntars Gibala
2000. gadā Inese Lukste, Oļegs Sokirka, Viesturs Ločmelis, Valentīns Supe, Viesturs Luksts, Raitis Kozlovskis, Aija Avotiņa, Anita Kuļikova

2001. gadā Artūrs Pravs
2005. gadā Viesturs Kozlovskis, Jānis Baltais
2008. gadā Mareks Dundurs
2013. gadā Mārtiņš Logins
2015. gadā Andrejs Logins, Mārtiņš Pušpurs

2018. gadā Guna Apša, Edgars Laurenovs, Daniels Laurenovs

2019. gadā Aldris Ķerāns, Deniss Ļvovs, Rihards Vasiļjevs, Lauris Timofejevs

KUMITE

Kumite jeb cīņa ir treniņu metode, ar kuras palīdzību katā apgūtā aizsardzības un uzbrukuma tehnika atrod savu praktisko pielietojumu. Cīņa ir pārbaudes akmens, kas ļauj katram karatistam noteikt savu tehnisko un mentālo līmeni. Cīņa ļauj saglabāt saistību ar realitāti un dod patiesu vērtību praktiskiem treniņiem.

KATA

Karatē būtība ir kata, kas apvieno visas karatē tehnikas, kuras ir radījuši karatē meistari, lai mēs varētu mācīties un izmantot gadsimtiem krāto kaujas mākslas pieredzi un zināšanas. Katas satur visus vajadzīgos ķermeņa trenēšanas elementus un, tas ir ideāls sevis pilnveidošanas veids. Kata ietver ne tikai tehniku, bet arī filozofiju. Uzvarēt iedomātu pretinieku katā nozīmē uzvarēt sevi, iemācoties uzvarēt sevi, mēs norūdām garu. Katā vienmēr svarīgi koncentrēties un uzturēt savu iekšējo spēku līdz pēdējai kustībai, saglabāt skaidru prātu, izturību un mieru.

KARATE VĒSTURE

Karatē ir radies Okinavā, Rjūkjū salās. Precīzs karatē rašanās laiks nav zināms, taču viens no faktoriem, kas veicināja tā attīstību, bija 1477. gadā Rjūkjū karalistes valdnieka Šo Šina aizliegums izmantot ieročus. 1609. gadā Šimadzu klans no Japānas iebruka Okinavā. Viņi ne tikai aizliedza izmantot ieročus, bet arī nodarboties ar cīņas mākslām, tai skaitā ar karatē. Tomēr pilnīgā slepenībā joprojām notika apmācības ģimenes lokā. Lai pilnveidotos, daži meistari slepus devās uz Ķīnu apgūt turienes cīņas mākslas.

1875. gadā Šimadzu klana okupācija beidzās un Okinava kļuva par daļu no Japānas. Meidzi restaurācijas laikā daudzi Okinavas jaunieši tika mobilizēti Japānas bruņotajos spēkos, un medicīnisko apskašu laikā ārsti bija pārsteigti par šo jauniešu labo fizisko stāvokli. 1901. gadā Okinavas pedagoģiskajā augstskolā pirmo reiz notika apmācības karatē.

Pēc tam tas sāka izplatīties arī pārējā Japānas teritorijā. 1922. gadā Japānas izglītības ministrs uzaicināja skolotāju Gičinu Funakoši no Okinavas ierasties Tokijā, lai parādītu karatē demonstrējumus. Pēc Otrā pasaules kara karatē kļuva populārs arī ārpus Japānas.

ŠOTOKAN

Uzturoties Tokijā, Funakoši vadīja nodarbības dažādās zāles ko piedāvāja viņa daudzie draugi un atbalstītāji. 1923.gadā Tokiju pārsteidza zemestrīce. galvaspilsēta tika pilnībā iznīcināta. Tas sarežģīja situāciju, jo Funakoši bija nabadzīgs un nevarēja atļauties izveidot savu zāli. Karate atbalstītāju komiteja savāca nepieciešamos līdzekļus karate zāles ierīkošanai, un 1936.gada pavasarī Funakoši ar lepnumu vēra jaunā Dojo durvis. Tā bija pirmā zāle, kas bija uzbūvēta karate vajadzībām. Jaunās zāles nosaukums “Šoto-kan” veidojās no vārdiem “Šoto” un “kan”. Vārdu ”Šoto” Funakoši jaunībā bija izvēlējies sev kā literāru pseidonīmu. Savukārt vārds “kan” nozīmē “zāle”. Patlaban vārds Šoto-kan, ir kļuvis par apzīmējumu karate virzienam vai skolai, ko izveidoja Funakoši.